Labākās uz videospēļu sižetu motīviem balstītas filmas

videospele filma

Filmas, kas veidotas uz videospēļu sižetu pamatiem, parasti tiek uztvertas ar cinismu un smagu kritiku – pat vēl vairāk nekā spēles, kas veidotas uz filmu motīviem. Tas patiesi ir liels izaicinājums – kā scenāristam, tā režisoram – pielāgot kādas spēles satura materiālu filmai tā, lai tā sanāktu baudāma. Spēļu sižetus dara interesantus nereti tieši to interaktīvā daba, kuras iztrūkums (kāds neizbēgami būs kino materiālā) sižetu padara pliekanu un monotonu. Un, būsim godīgi, lielākā daļa šādu filmu ir bijušas patiesi neveiksmīgas.

Videospēles sižetā bāzēta filma, kas patiktu visiem, protams, vēl nav iznākusi, taču var runāt par atsevišķām filmām kuras ir ievērojami veiksmīgākas par citām. Tuvāk apskatīsim piecas no tām, sākot no šī piecinieka topa apakšdaļas:

5) Ace Attorney (2012). Phoenix Wright: Ace Attorney videospēļu franšīze varbūt nav finansiāli pati veiksmīgākā, bet cauri gadiem tā ir iekarojusi zināma fanu loka sirdis ar savu oriģinalitāti, humora izjūtu un spilgtajiem raksturiem. Galvenais varonis šajā spēļu sērijā ir advokāts, kurš sirreāli pasniegtā veidā karo tiesas zālē ar saviem pretiniekiem. Pārnest šo tēlainās izteiksmes līdzekli uz kino filmas formātu varētu šķist neiespējamāk par neiespējamu. Japāņu režisoru grupa nolēma iet pa oriģināli izdomātu ceļu – nevis censties spēles sižetu pielāgot reālistiskam advokāta dzīvesstāstam, bet visu spēles sirrealitāti pārnest arī filmā. Filma tika uzņemta Japānā, arī lomas piešķirot japāņu aktieriem. Šī kultūru atšķirība būtiski samazināja filmas pārdošanas apmērus un popularitāti Rietumu pasaulē. Taču filmu nedrīkstētu novērtēt par zemu meistarības un precizitātes dēļ, ar kādu spēles sižets un atmosfēra ir pārnesti uz kino ekrāniem.

4) Lara Croft: Tomb Raider (2001). Kad tiek izsludināta kādas video spēles topoša kino ekranizācija, fanus vienmēr nodarbina jautājums, kādi aktieri tiks izvēlēti. Daudzas reizes aktieru izvēle ir radījusi pamatīgu vilšanos. Taču ne stāstā par slaveno kapeņu izlaupītāju Laru Kroftu. Kad fani uzzināja, ka viņas lomu atveidos Andželīna Džollija, sekoja masu sajūsma vēl ilgi pirms filmas iznākšanas. Aktrise pilnībā atbilda cauri gadiem rūpīgi izkoptajam videospēles varones tēlam. Un, kaut arī filmai varēja daudz ko pārmest citu aspektu sakarā, redzēt Laru Kroftu dzīvā darbībā tomēr bija neaizvietojams pārdzīvojums Tomb Raider spēļu sērijas ilggadējiem faniem. Filmai bija arī vērienīgi komerciālie panākumi – tā ienesa vairāk naudas nekā līdz tam vēsturē veiksmīgākais trilleris ar sievieti titullomā – „Svešie”.

3) Silent Hill (2006). Slavenās šausmu videospēļu franšīzes Silent Hill fani bija dziļi apbēdināti, kad netika izlaista solītā spēles nākamā daļa, turklāt no aprites tika izņemta arī tās treilera versija, kura interesi bija vēl vairāk sakāpinājusi. Šādos apstākļos faniem tika dāvināta filma, kura ir atzīta par vienu no trīs labākajiem videospēles-filmas pārnesumiem vēsturē. Filma ir kritizēta vienīgi par to, ka ir pārmērīgi gara. Taču kopumā tā ir atzīta par visnotaļ kvalitatīvu šausmu filmu, kura, turklāt, Silent Hill preču zīmi darījusi zināmu arī plašākai, videospēles nespēlējošai, auditorijai.

2) Resident Evil (vairākas sērijas). Šo videospēles kino ekranizācijas franšīzi uzskata par veiksmīgāko. Par to liecina kaut vai fakts, ka filmas ir turpinājušas iznākt viena pēc otras un fanu loku nav zaudējušas. Resident Evil filmas var patikt un var nepatikt, bet to komerciālos panākumus noliegt nevar.

1) Mortal Kombat (1995). Šī bija pirmā filma, kas pierādīja, ka videospēles saturu pārnest kino filmas formātā ir ne tikai iespējams, bet pat ar lieliskiem rezultātiem. Filma ir pārspīlēta un komiska – gluži kā videospēlē atainotais pārdabiskām spējām apveltīto kaušļu turnīrs. Ievērojams mākslinieciskais panākums ir tas, ka filmas uzmanību noturošais efekts ir sasniegts nevis ar asiņainiem skatiem (kādu netrūkst spēlē), bet ar tēlu raksturiem, kuri ir apbrīnojami precīzi pārnesti no spēlē uztveramā izteiksmes stila.

Sešas aizliegtas videospēles

aizliegtas video speles

Cenzūra ir jutīga tēma videospēļu pasaulē. Un šo spēļu fani savā izklaides žanrā nereti pieprasa tādu brīvības pakāpi, kāda netiktu attaisnota citur, pat ne kino. Tas attiecas uz spēlēs vērojamiem vardarbīgiem, pornogrāfiskiem vai citādi amorāliem skatiem, kā arī paustajām idejām. Protams, attieksme pret pieļaujamo izteiksmes brīvību videospēlēs variē atkarībā no valsts, kurā spēle tiek tirgota. Šeit neapspriedīsim to, vai, mūsuprāt, cenzūra videospēlēs ir vai nav pieļaujama. Apskatīsim cenzūru kā fenomenu. Proti, aplūkosim sešus aizliegtu videospēļu piemērus un izpētīsim, kas ir tie gadījumi, kad sabiedrība ir tikusi novesta tik tālu, lai izšķirtos par skarbo cenzūras soli.

1) RapeLay (2006). Cenzūrai mēdz pārmest virspusēju skatījumu un neiedziļināšanos cenzējamā materiāla patiesajā saturā. Šis, šķiet, nebūs tas gadījums. Japāņu izstrādātajā spēlē nākas iejusties seksuāla maniaka lomā. Uzdevums ir izsekot un beigās izvarot māti un viņas divas meitas. Spēli ir aizliegts tirgot Argentīnā, Jaunzēlandē un Indonēzijā. ASV tai ir piešķirts „Tikai Pieaugušajiem” novērtējums.

2) Manhunt 2 (2007). Šo spēli izstrādāja kompānija Rockstar Games – autore arī slavenajai spēļu sērijai Grand Theft Auto (GTA). Līdzīgi kā GTA, arī šajā spēlē nākas iejusties visnotaļ krimināla rakstura tipāžu ādā, lai gūtu slavu un nopelnus par darbībām, par kurām reālajā dzīvē pienāktos vismaz mūža ieslodzījums. Tiesa, Manhunt 2 pārspēja visus cenzoru ļaunākos murgus. Pat tik demokrātiskā valstī kā Lielbritānija spēle vērtēšanas komisijā pat netika izskatīta. Pēc pašu asiņaināko kadru izņemšanas spēle tomēr nonāca tirgū. Daudzās valstīs gan tā ir joprojām aizliegta.

3) Tom Clancy’s Ghost Recon Advanced Warfighter 2 (2007). Šīs spēles sižets veltīts organizētajai noziedzībai un tās izvērstai nekontrolējamai vardarbībai Meksikā. Pateicoties visnotaļ neglaimojošajam atspoguļojumam, tieši Meksikā arī spēle ir tabu jautājums un tās komerciālā aprite nav atļauta.

4) Postal 2 (2003). Šīs mežonīgas vardarbības pārsātinātās spēles sižets balstīts uz to, kā it kā parasts kurjers iekuļas pamatīgās nepatikšanās un spiests darīt asinis stindzinošas lietas. Notikumu atspoguļojums gan parāda, ka spēles autori par šīm lietām ir visnotaļ iejūsmināti. Visraksturojošāk par spēles saturu izteikusies Jaunzēlandes ētikas komisija (pamatojot spēles aizliegšanu): „Rupjš, pretīgs saturs: urinēšana, briesmīga vardarbība, nežēlība pret dzīvniekiem, homofobija, rasu un etniskie aizspriedumi.” Par spēles kopijas glabāšanu šajā valstī draud naudas sods 1400 $ apmērā.

5) Custer’s Revenge (1982). Gandrīz kopš pašiem videospēļu pirmsākumiem pastāvējuši centieni tajās ieviest arī pornogrāfijas žanru. Custer’s Revenge ir viens no slavenākajiem agrīnajiem piemēriem. Šīs spēles sižeta galvenais varonis ir „nogribējies” ģenerālis Kasters, kurš dodas izmisīgos sieviešu meklējumos Amerikas pamatiedzīvotāju indiāņu zemēs. Viņa galvenais izaicinājums ir tikt cauri bultu lietum, lai nonāktu pie balvas – pie koka piesietas indiānietes, ar kuru tālāk veiktās darbības tiek parādītas tik detalizēti, cik vien 1982. gada datorgrafika atļauj. Un pat graudainajā pikseļu attēlā nudien nekas nav pārprotams. Dusmas un nosodījumu spēle izpelnījās, nevis, kā varētu domāt, kādu reliģisku puritāņu vidū, bet no feministu puses. Slavenā šīs kustības pārstāve Andrea Dvorkina apgalvoja, ka spēles saturs mudinās ASV vīriešus doties uz rezervātiem un grupveidā izvarot neaizsargātas indiānietes. Kaut arī apgalvojumam nebija vērā ņemama pamatojuma, spēle vairākās ASV pilsētās tika aizliegta.

6) The Pokemon Trading Card Game. Vai gan kādam būtu ienācis prātā, ka šajā nevainīgajā, 90. gados radītajā kāršu spēlītē, kurai vēlāk tika izveidota arī elektroniskā versija, varētu būt iekodēts kas sociāli bīstams un cenzējams? Labi, ka Saūda Arābijas garīdznieki bija pietiekami asredzīgi, lai to konstatētu. Slavenā pokemona Pikaču energoresursu emblēma bija attēlota, viens pret vienu, kā Dāvida zvaigzne, tātad – lieki piebilst, ka spēle kalpo par vispasaules cionistu sazvērestības ieroci.

Populārākās videospēles visā vēsturē

videospeles

Datorspēļu (un citu videospēļu) bizness ir viena no ienesīgākajiem uzņēmējdarbības nozarēm izklaides žanrā. Videospēles mūsdienās spēj dot lielāku apgrozījumu nekā „taustāmo” rotaļlietu bizness kaut vai tā iemesla dēļ, ka interneta un viedtālruņu laikmetā ir daudz vieglāk pieejamas – to iegāde prasa daudz mazāk piepūles, laika un līdzekļu. Savu vietu masu kultūrā videospēles izkaroja jau tālajos pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, un kopš tā laika videospēļu vēsturē ir iegājuši daudzi jo daudzi leģendāri bestselleri. Protams, kopš šiem tālajiem gadiem tehnoloģiskais progress ir ļāvis videospēlēm attīstīt kādreiz neiedomājamus grafiskos sasniegumus. Grafiskās kvalitātes ziņā mūsdienu spēles bieži ir grūti atšķirt pat no kino. Tāpēc grūti varbūt iztēloties, kā savu milzīgo popularitāti kādreiz iekaroja daudzas mūsdienu cilvēkam grafiski varbūt pavisam nebaudāmas video atrakcijas. Kaut vai mazās rezolūcijas (attēla „graudainības”) dēļ no tām vienam otram tagad varbūt pat sāpētu acis. Tomēr daudziem citiem veco spēļu nosaukumi neapšaubāmi izraisa nostaļģiskas jūtas par aizgājušajiem laikiem. Uzskaitīsim 10 populārākās visu laiku videospēles un, varam būt droši, vismaz kāds no tālāk minētajiem nosaukumiem zināmas saviļņojošas jūtas izraisīs arī tev. Sāksim no sastādītā desmitnieka topa apakšdaļas:

10) Doom (1993). Kaut arī šī nebija pirmā pirmās personas trīsdimensiju shooter („šaušanas”) tipa spēle, tā, iespējams, ir visleģendārākā kā sava žanra pirmā masu apbrīnu iekarojusī pārstāve.

9) Super Metroid (1994). Zināma arī kā Metroid 3, radīta priekš sava laika video konsolēm, vairākkārtīgi izlaista arī pēdējos gados, adaptējoties mūsdienu grafiskajām iespējām un prasībām. Kā piedzīvojumu un action tipa spēle atzīta par vienu no sava laika labākajām.

8) Metal Gear Solid (1988). Šī ir lielu popularitāti pieredzējusi maskēšanās un action tipa spēle, kas savu laikmetu pārsteidza ne vien ar līdz tam neredzēti iespaidīgām video scēnām un balss vēstījumiem, bet arī ar psiholoģisku dziļumu – sarežģītām un izstrādātām pretinieku tēlu personībām.

7) Street Fighter II: The World Warrior (1991). Kaušanās sacensību turnīra tipa spēle. Katram no turnīra dalībnieku tēliem piemīt savas raksturīgās īpašās spējas un kaujas iemaņas. Tēli ir labi izstrādāti un rada reālistiskas sajūtas par to personībām. Visvairāk gan spēles lielā popularitāte tiek skaidrota ar veiksmīgu izlaišanas laiku – videospēles kā tādas toreiz sāka piedzīvot jaunu, nebijušu popularitātes vilni.

6) Call of Duty 4: Modern Warfare (2007). Šī spēle savu augsto popularitāti iekaroja ar mūsdienu cienīgu grafisko kvalitāti, interaktīvu sižeta līniju (spēlētājs pats aktīvi piedalās filmas cienīgā sižetā) un matemātiski augsti attīstītu virtuālās vides mehāniku.

5) Sid Meier’s Civilization (1991). Šī ir uz gājieniem balstīta stratēģijas spēle, kur spēlētāja izaicinājums ir organizēt savas civilizācijas attīstību.

4) Brain Age: Train Your Brain in Minutes a Day! (2005). Šī spēle caur abstrakto, klasisko prāta spēļu (piemēram, Sudoku) motīviem ļauj spēlētājam pārbaudīt savu prāta asumu. Balstīta uz tās izgudrotāja Dr. Kavašimas personīgajiem pētījumiem neirozinātnē.

3) Need for Speed (1994). Viena no visu laiku veiksmīgākajām spēļu franšīzēm un visveiksmīgākā autosacīkšu žanra videospēle.

2) Donkey Kong Country (1994). Ievērojama ar augstiem sava laika grafiskajiem sasniegumiem. Piemēram, iepriekš renderētiem darbojošamies elementiem.

1) Pac-Man (1980). Diez vai vajadzīgi lieki paskaidrojumi, kas ir Pac­-Man. Mazais apaļais radījumiņš ne vien ir uzskatāms par celmlauzi videospēļu žanra masu popularitātes aizsākumā, bet arī ieņem stabilu vietu mūsdienu kultūrā kā tādā – viņu var atrast gan televīzijas seriālos, gan slavenās dziesmās, gan visur kur citur. Visu izsaka arī fakts, ka šī spēle bija nopelnījusi 2,5 miljardus ASV dolāru jau 1990. gadā.